NATO PA 2010 NATO Parlamentārās Asamblejas pavasara sesija LR Saeimas mājas lapa
LV | EN
NATO PA vēsture Drukāt


Svarīgākie NATO PA darbības posmi – īss ieskats vēsturē

Ideja par Asambleju, kuras ietvaros alianses sastāvā esošo valstu parlamentārieši kopīgi diskutētu par problēmām, kas skar transatlantisko partnerību, pirmoreiz parādījās 20.gadsimta 50.gadu sākumā un pilnībā tika īstenota dzīvē 1955.gadā līdz ar NATO parlamentāriešu ikgadējās konferences iedibināšanu. Iniciatīva veidot šādu Asambleju atspoguļoja likumdevēju vēlmi materializēt Vašingtonas līgumā iestrādāto priekšnoteikumu, ka NATO ir demokrātisku valstu noslēgtas un pamatā politiskas transatlantiskas alianses praktiskā izpausme.

NATO un NATO PA sadarbības pamati tika ielikti 1967.gada novembrī, kad Ziemeļatlantijas Padome ieteica  abām organizācijām veidot savstarpējas neformālas attiecības. Nākamajā gadā par šo jautājumu notika diskusijas, kuru rezultāts ir tāds, ka ģenerālsekretārs pēc konsultēšanās ar Ziemeļatlantijas Padomi sniedz atbildi uz visām Asamblejas plenārsēdēs pieņemtajām rekomendācijām un rezolūcijām. 1974.gadā Beļģijas parlaments piešķīra NATO PA īpašu juridisko statusu, un tajā pašā gadā sabiedroto valstu valdību līderi Deklarācijā par transatlantiskajām attiecībām atzina, ka "alianses saliedētība izpaužas ne tikai kā tajā ietilpstošo valstu valdību sadarbība, bet arī kā brīva viedokļu apmaiņa starp alianses aptverto tautu ievēlētajiem pārstāvjiem". Šī deklarācija, lai gan Asambleja tajā nebija tieši minēta, tomēr lielā mērā iedvesmoja Asamblejas darbu.

Reaģējot uz vēsturiskajiem aukstā kara beigu notikumiem, NATO PA 1991.gadā paplašināja savas pilnvaras un sāka savās rindās kā asociētos locekļus uzņemt arī Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Veidojot šīs jaunās attiecības ar Centrāleiropu un Austrumeiropu, Asambleja izmantoja sava autonomā statusa nodrošinātās priekšrocības, proti, reaģējot uz fundamentālajām starptautiskās drošības un diplomātiskās vides pārmaiņām, tā varēja rīkoties daudz operatīvāk nekā NATO, kurai ir jāievēro vienprātības princips. Asambleja ātri nodibināja ciešas attiecības ar jauno demokrātisko valstu politiskajiem līderiem, un šīs saites savukārt lielā mērā veicināja dialogu, ko ar attiecīgā reģiona valstu valdībām drīz vien uzsāka pati NATO. Tika nodibināti kontakti arī ar daudzu bijušās Padomju Savienības pēctečvalstu, tostarp Krievijas un Ukrainas, parlamentāriešiem. 1990.gadā toreizējais Asamblejas prezidents, kongresmenis Čārlijs Rouzs (Charlie Rose) un senators Bils Rots (Bill Roth) iniciēja NATO PA Rouza–Rota semināru un konferenču programmu, lai padziļinātu sadarbību ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu parlamentiem.

1997.gada maijā Madridē parakstītais Pamatakts par Krievijas Federācijas un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, kā arī 1997.gada jūlijā parakstītā NATO un Ukrainas harta Asamblejai nepārprotami uzticēja pienākumu paplašināt dialogu un sadarbību gan ar Krievijas Federācijas parlamentu, gan Ukrainas Augstāko Radu. Šajā vēsturiskajā Madrides samitā, kurā Čehijas Republika, Polija un Ungārija tika oficiāli uzaicinātas pievienoties NATO, toreizējais NATO PA prezidents, senators Viljams Rots (William Roth) uzrunāja klātesošos valstu vadītājus. NATO līderi, uzaicinādami senatoru Rotu uz šo samitu, bez vārdiem atzina to, ka Asamblejai ir bijusi būtiska loma, bruģējot ceļu uz paplašināšanos, un arī turpmāk būs galvenā loma, gan veicinot NATO paplašināšanās ratifikāciju parlamentos, gan padziļinot dialogu ar Krieviju un Ukrainu.

20.gadsimta 90.gados aizvien lielāka uzmanība tika pievērsta Vidusjūras reģiona drošībai, un 1996.gadā Asambleja izveidoja Īpašo Vidusjūras grupu (GSM), t.i., forumu sadarbībai un diskusijām ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstu (MENA) parlamentiem, galveno uzmanību pievēršot politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un drošības jautājumiem.

NATO 50.gadskārtas samits, kas notika 1999.gada 22. – 25.aprīlī Vašingtonā (Kolumbijas apgabals), arī iezīmēja ļoti nozīmīgu pavērsiena punktu Asamblejas darbībā. Toreizējais Asamblejas prezidents Havjers Ruperezs (Javier Ruperez) 24.aprīlī uzrunāja valstu un valdību vadītājus un kopā ar citiem vadošajiem Asamblejas locekļiem piedalījās dažādās sanāksmēs un pasākumos šā samita ietvaros.

Ņemot par paraugu 2002.gada maijā Romā nodibināto NATO un Krievijas padomi, kura uzskatāma par lielu soli uz priekšu NATO un Krievijas sadarbībā, Asambleja izveidoja NATO un Krievijas parlamentāro komiteju, tādējādi dodot iespēju rīkot diskusijas 27 dalībnieku formātā. Šī komiteja, kas sanāk kopā divreiz gadā sesiju laikā, ir kļuvusi par tiešo NATO un Krievijas parlamentāro attiecību galveno ietvaru.

2002.gadā Asambleja, nolēmusi pilnveidot arī savas īpašās attiecības ar Ukrainu, izveidoja Ukrainas un NATO starpparlamentu padomi (UNIC). Asamblejas sadarbība ar Augstāko Radu tika vēl vairāk nostiprināta, gatavojoties 2004.gadā paredzētajām Ukrainas prezidenta vēlēšanām, kuru novērošanā tika iesaistīti arī NATO PA locekļi, kas  tādējādi atbalstīja starptautiskās kopienas locekļu centienus.

Minētie notikumi Ukrainā gandrīz sakrita ar NATO Parlamentārās Asamblejas 50.gadskārtas atzīmēšanas pasākumiem, kuri aizsākās 2004.gada novembrī ikgadējās sesijas laikā Venēcijā (Itālija). Pirmo reizi vēsturē visa Ziemeļatlantijas Padome pievienojās Asamblejas locekļiem īpašā plenārsēdē.

Vēl viena zīme, kas liecināja par Asamblejas un NATO attiecību nostiprināšanos, bija tā, ka bijušais Asamblejas prezidents, kongresmenis Duglass Beroiters (Doug Bereuter) tika uzaicināts teikt runu alianses samitos Prāgā (2002.gada novembrī) un Stambulā (2004.gada jūnijā). Asamblejas prezidenti tiek regulāri aicināti teikt uzrunu arī  Eiroatlantiskās partnerības padomes (EAPC vēstnieku) sanāksmēs.

2004. – 2005.gadā Asambleja nolēma veicināt attiecības ar MENA reģiona parlamentiem. Venēcijas sesijas laikā Pastāvīgā komiteja iedibināja jaunu – Vidusjūras asociētā locekļa – statusu, tādējādi paverot iespējas pastiprināt sadarbību ar MENA parlamentiem. Šis jaunais statuss drīz vien tika piešķirts Marokai, Alžīrijai, Izraēlai un Jordānijai.

Ikgadējās sesijas laikā (2005.gada novembrī) Kopenhāgenā, noslēdzot savas 50.gadskārtas svinības, Asambleja prezentēja šai jubilejai veltītu grāmatu NATO Parliamentary Assembly, 1955 – 2005. 50 Years of Parliamentary Democracy, kurā ietverti arī alianses līderu, galveno Asamblejas locekļu un darbinieku raksti.

Informācija par NATO Parlamentārās Asamblejas vizītēm Latvijā iepriekšējos gados.

1. 3.09.-7.09.2000.
NATO PA ikgadējais brauciens (Annual tour)

2. 11.2001.
NATO PA Politiskās komitejas vizīte Latvijā

3. 16.06.-18.06.2002.
NATO PA Roza-Rota seminārs ’’NATO loma Baltijas reģiona drošībā – jauni izaicinājumi, jaunas iespējas’’

4. 24.03.-26.03.2003.
NATO PA Aizsardzības un drošības komitejas
Nākotnes drošības un aizsardzības spēju apakškomitejas vizīte
Latvijā un Igaunijā (26.03.-28.03.2003.)

5. 20.09.-23.09.2003.
NATO PA Drošības civilās dimensijas komitejas
Demokrātiskas pārvaldības apakškomitejas vizīte
Igaunijā (17.09.-20.09.2003.) un Latvijā

6. 15.09.-16.09.2005.
NATO PA Ekonomikas un drošības komitejas
Austrumu un Rietumu ekonomiskās sadarbības un konverģences apakškomitejas vizīte Latvijā